Pamatlikums nosaka Latvijas konstitucionālos pamatus,
valsts iekārtu un personas attiecības ar valsti

Satversme atspoguļo Latvijas valsts konstitucionālo identitāti,
sabiedrības vērtības un kultūru,
Latvijas valsts pastāvēšanas politiskos mērķus

​Pleps J., Plepa D. Latvijas Republikas Satversme. Nacionālā enciklopēdija​ ​Animācija "Satversmei – 100"​

Kas ir Satversme

Latvijas konstitucionālās iekārtas pamatu veido 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme.  Satversme ir Latvijas valsts tiesiskais pamats. Tā ir apliecinājums Latvijas tautas gribai pēc savas valsts. Vienlaikus Satversme ir Latvijas tautas atzīto vērtību, kā arī valsts iekārtas pamatnoteikumu un pamatprincipu kopums, kas veido Latvijas valsts konstitucionālo ietvaru. Pamatlikumā noteikta valsts iekārta un to balstošo tiesisko normu kopums, no kura ikdienas darbā jāvadās gan likumdevējam un izpildvarai, gan katram iedzīvotājam un kas valsti raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu.

Satversme ir 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas vienīgā patstāvīgā konstitūcija, kuru izstrādāja speciāli šim nolūkam ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce.

1922. gada 15. februāra vakarā Latvijas Satversmes sapulce, pieciem balsotājiem atturoties, trešajā balsojumā atbalstīja Latvijas Republikas Satversmes I daļu, kurai bija lemts kļūt par demokrātiskas Latvijas valsts konstitūcijas pamattekstu. Satversme stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, kad uz pirmo sēdi sanāca arī jaunievēlētais Satversmē paredzētais parlaments – Saeima. Lai gan līdz šodienai Latvijas pamatlikums ir vairākkārt grozīts un papildināts, daudzi valsts varas organizācijas principi, kas noteic Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta savstarpējās attiecības, arvien vēl ir spēkā tieši tādā veidā, kā to pirms 100 gadiem bija iecerējuši pirmie brīvās Latvijas tautas ievēlētie pārstāvji.   

Satversme ir ne tikai viena no vecākajām konstitūcijām pasaulē, bet arī īsākajām. Konstitucionālajā praksē liela nozīme ir pareizai interpretācijai, kas atbilst Satversmes garam.

Lai likumi (tai skaitā konstitūcijas) stātos spēkā un būtu saistoši, tie ir jāpublicē oficiālajā izdevumā. Tā tas ir tiesiskās un demokrātiskās valstīs. Satversme ir likums (pieņemts 15.02.1922.), kas ir izsludināts oficiālajā laikrakstā "Valdības Vēstnesī" (30.06.1922.). Toreizējo oficiālo laikrakstu var lasīt, piem., Latvijas Nacionālā bibliotēkā (LNB), savukārt digitālā versija ir pieejama LNB digitalizēto laikrakstu bibliotēkā periodika.lv. 

Par Satversmes mērķi un funkcijām, jēdziena rašanās un lietojumu, Satversmes izstrādāšanu, Satversmes spēkā esamību, Satversmes struktūru (sistēma), Satversmes iztulkošanu un piemērošanu u.c. aspektiem – šķirklis Nacionālajā enciklopēdijā.

Papildu avoti:


Latvijas Republikas konstitucionālais regulējums

Pirmā pagaidu konstitūcija 

Latvijas Tautas padomes darbības laiks
17.11.1918.–01.05.1920.

Latvijas Tautas padomes politiskā platforma Latvijas Republikas proklamēšanas akts –  uzsaukums “Latvijas pilsoņiem!”
1918. gada
17. novembris                                		 Latvijas Tautas padomes politiskā platforma – suverēnā vara līdz Satversmes sapulces sasaukšanai pieder Latvijas Tautas padomei, kura ieceļ Pagaidu valdību. Nosaka Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības darbības mērķus, valsts varas orgānu savstarpējās attiecības, pilsoniskās tiesības un mazākumtautību tiesības.
1918. gada
18. novembris 		Latvijas Republikas proklamēšanas akts – Latvijas Tautas padome kā vienīgā varas nesēja Latvijas valstī pasludina, ka Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. 
1920. gada
17.–18. aprīlī 		Satversmes sapulces vēlēšanas.

Otrā pagaidu konstitūcija 

Latvijas Satversmes sapulces darbības laiks
01.05.1920.–07.11.1922. 

Deklarācija par Latvijas valsti Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi

1920. gada
1. maijs 		Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena – Latvijas pirmā parlamenta pirmā darba diena.
1920. gada
27. maijs 		Deklarācija par Latvijas valsti – Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
1920. gada
1. jūnijs 		Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi – Latvijas valsts suverēnās varas nesēja Latvijas tautas vārdā ir Satversmes sapulce. Nosaka Satversmes sapulces uzdevumus, pilnvaras termiņus, regulē valsts varas orgānu savstarpējās attiecības, nostiprina pilsoniskās un politiskās tiesības.
1922. gada
15. februāris 		Latvijas Satversmes sapulce pieņem Latvijas Republikas Satversmes pirmo daļu, kas nosaka Latvijas valsts varas organizāciju.  
 1922. gada
5. aprīlis		Satversmes sapulce trešajā lasījumā noraida Satversmes otro daļu, kas noteiktu pilsoņu tiesības un pienākumus.
 1922. gada
 20. jūnijs		 Satversmes sapulce pieņem Likumu par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu, kas paredz Satversmes spēkā stāšanos 1922. gada 7. novembrī plkst. 12.00 dienā.
1922. gada
30. jūnijs		 Satversmes teksta oficiālā publikācija oficiālajā izdevumā “Valdības Vēstnesis”.

Patstāvīgā konstitūcija 

07.11.1922.–16.05.1934.

Latvijas Republikas Satversme
1922. gada
7.–8. oktobris 		1. Saeimas vēlēšanas.
1922. gada
7. novembris 		1. Saeima sanāk uz pirmo sēdi. Stājas spēkā Latvijas Republikas Satversme.


Autoritāra valsts

16.05.1934.–17.06.1940. 

Valdības deklarācija
(Satversme paliek spēkā esoša līdz režīma solītajai Satversmes reformai, jo nav neviena akta, kas to atceltu, taču tiek piemērota fragmentāri. Režīms ir antikonstitucionāls – ir atlaista Saeima, nenotiek vēlēšanas.)
1934. gada
15. maijs 		Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apvērsums.
1934. gada
18. maijs 		Valdības deklarācija – nosaka, ka “Saeimas funkcijas līdz Satversmes reformas izvešanai izpilda Ministru kabinets”.

Okupācijas periods 

17.06.1940.– 04.05.1990.

Pamatojoties uz Latvijas Republikas kontinuitātes doktrīnu, Latvijas Republika juridiski (de iure)  turpina pastāvēt visu okupācijas laiku. Satversme ir spēkā esoša un kļūst par nacionālās pretošanās kustības darbības tiesisko pamatu, kā arī tiek piemērota Latvijas Centrālās padomes darbā. Satversme kļūst par simbolisku atgādinājumu mērķim atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti un demokrātisko valsts iekārtu.


Pārejas periods uz pilnīgu neatkarības atgūšanu

04.05.1990.–21.08.1991.
Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pants Latvijas PSR Konstitūcija (18.04.1978.), ciktāl tā nav pretrunā ar deklarāciju un minētajiem Satversmes pantiem
1990. gada
4. maijs 		Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, ar ko uz valsts nepārtrauktības pamata tiek atjaunota Latvijas neatkarība un tiek atjaunota Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. panta darbība. Nosaka pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu.


Konstitucionālās iekārtas atjaunošana

21.08.1991.–06.07.1993.
Deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Latvijas Republikas Satversme
1991. gada
21. augusts 		Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, de facto pasludinot pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu, kura tiek starptautiski atzīta. Valstisko statusu nosaka Satversme, atsakoties no idejas par jaunas konstitūcijas izstrādi. 
1993. gada
5.–6. jūnijs 		Pirmās demokrātiskās Saeimas (pēc skaita piektās) vēlēšanas pēc neatkarības atjaunošanas, kuras notiek atbilstoši Satversmes prasībām.
1993. gada
6. jūlijs 		5. Saeimas pirmā sēde. Satversme stājas spēkā pilnā apjomā.

Patstāvīga konstitūcija

1993. gada 6. jūlijs – šodiena
Latvijas Republikas Satversme

Publikācija tapusi sadarbībā ar konstitucionālo tiesību ekspertu Jāni Plepu un LV portālu (oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" platformas daļa). Izmantots arī: Pleps, Jānis. Latvijas valsts konstitucionālie pamati // Akadēmiskie raksti 2 sējumos “Latvija un latvieši”, I sējums. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018. 91.lpp. 

Satversmes grozījumi

1933. gada
 21. marts                                  		 Saeimas likums, ar ko groza Satversmes 74. un 79. pantu, precizējot nepieciešamo kvorumu un balsu vairākumu tautas nobalsošanām, kas tiek rīkotas Satversmes 72. un 78. panta kārtībā.
1994. gada
27. janvāris 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 8. pants, no 21 līdz 18 gadiem samazinot vecuma cenzu, no kura pilsonis var vēlēt Saeimu.
1996. gada
 5. jūnijs 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 85. pants, izslēdzot zvērināto tiesas un nosakot, ka Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei.
1997. gada
4. decembris 		Saeimas likums, ar ko grozīti Satversmes 10., 11., 13., 30., 35., 37., 39., 45., 81. un 84. panti. Tiek pagarināts Valsts prezidenta un Saeimas pilnvaru termiņš; precizēts deputātu imunitātes apjoms; noteiktas prasības Valsts prezidenta amata kandidātiem un nosacījumi tiesnešu atbrīvošanai no amata; noteikts, ka Saeimas vēlēšanas notiek tikai vienu dienu.
1998. gada
15. oktobris 		Saeimas likums, ar ko Satversme papildināta ar VIII nodaļu “Cilvēka pamattiesības” (89.–116. pants). Grozīts 4. pants, nosakot, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Grozīts 77. pants, precizējot, ka Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77. panta grozījumi apstiprināmi tautas nobalsošanā. Grozīts 82. pants, nosakot tiesu sistēmas institucionālo uzbūvi.
2002. gada
 30. aprīlis 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 18., 21., 101. un 104. pants. Ieviests deputāta svinīgais solījums; latviešu valoda noteikta kā Saeimas un pašvaldību darba valoda.
2003. gada
8. maijs 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 68. un 79. pants. Ieviesta procedūra, kādā Saeima var deleģēt valsts kompetenci starptautiskajām institūcijām; paredzēta kārtība, kādā tiek izlemti jautājumi, kas saistīti ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
2004. gada
 23. septembris 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 69., 71., 72., 98. un 101. pants. Pagarināts Valsts prezidenta veto tiesību un likuma publicēšanas apturēšanas tiesību izmantošanas termiņš; paredzētas Eiropas Savienības pilsoņu tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās; precizēta kārtība, kādā notiek Latvijas pilsoņu izdošana ārvalstīm.
2005. gada
 15. decembris 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 110. pants, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti.
2007. gada
 3. maijs 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 40. pants, precizējot Valsts prezidenta svinīgā solījuma došanas termiņu; izslēdzot Satversmes 81. pantu, kas piešķīra Ministru kabinetam tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku.
2009. gada
8. aprīlis 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 14. un 49. pants, ieviešot ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju tiesības ierosināt Saeimas atsaukšanu.
2013. gada
19. septembris 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 85. pants, atsakoties no Satversmes tiesas tiesnešu apstiprināšanas aizklātā balsojumā.
2014. gada
19. jūnijs 		Saeimas likums, ar ko tiek izvērsts Satversmes ievads, ietverot skaidrojumu par Latvijas valstiskuma būtību, valsts mērķiem un vērtībām.  
2016. gada
19. maijs 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 30. pants, izslēdzot Saeimas piekrišanas nepieciešamību deputāta administratīvai sodīšanai.
2018. gada
4. oktobris 		Saeimas likums, ar ko grozīts Satversmes 36. pants, nosakot Valsts prezidenta ievēlēšanu atklātā balsojumā. 

Publikācija tapusi sadarbībā ar konstitucionālo tiesību ekspertu Jāni Plepu un LV portālu (oficiālā izdevēja "Latvijas Vēstnesis" platformas daļa). Izmantots arī: Pleps, Jānis. Latvijas valsts konstitucionālie pamati // Akadēmiskie raksti 2 sējumos “Latvija un latvieši”, I sējums. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2018. 93.lpp.